Latviešu
|
Tēmas ievads: Identitātes veidošanas daudzie avoti
Bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē, bieži ir mulsinoši just piesaisti dažādiem cilvēkiem un atšķirīgām kultūrām. Ļoti bieži bērnu piesaiste pēkšņi ir tikusi lauzta situācijā, kad bērns ir bijis ļoti nobijies. Piemēram, ja bērns ticis izņemts no ģimenes piespiedu kārtā, kamēr vecāki bijuši izmisuši vai dusmīgi, vai, ja vecāki nomiruši vai bijuši nelaimīgi, kad notikusi šķiršanās. Bieži bērnam ir dalītas lojalitātes sajūtas starp divām pusēm – vecākiem un institūcijas darbiniekiem. Šāda bērnības pieredze to rada sarežģījumus bērnam veidot skaidru ideju par savu piederību. Bērni sevi identificē ar saviem vecākiem un bieži veido negatīvu vai mulsinošu ideju par sevi, ja viņi nesaņem palīdzību. Kādas ir problēmas un kā palīdzēt bērniem veidot pozitīvu ideju par sevi, atrodoties ārpusģimenes aprūpē? |
|
PIEDERĒT „DIVĀS ĢIMENĒS”: LOJALITĀTES UN IDENTITĀTES KONFLIKTS |
| Bērnam, īpaši, ja, nonākot institūcijā, viņš ir vecāks par 3 gadiem, jau ir izveidojušās piesaistes pazīmes. No mūsu perspektīvas šī piesaiste var būt disfunkcionāla un baiļu un ambivalences pilna. Iespējams, bioloģiskie vecāki nebija spējīgi nodrošināt pienācīgu aprūpi, bet, neskatoties uz to, izveidojusies piesaiste ir nozīmīga bērna identitātes daļa. Nonākot ārpusģimenes aprūpes institūcijā, bērns nereti saskaras ar lojalitātes konfliktu: „Esmu piesaistīts saviem vecākiem, bet tagad darbinieki man piedāvā uzmanību un aprūpi. Kā lai es to pieņemu bez vainas apziņas vai kā savu vecāku nodevējs?” Bērnā šis konflikts var būt sāpīgāks, ja bioloģiskajiem vecākiem ir neatrisinātas lietas (dusmas, greizsirdība) pret profesionāliem aprūpētājiem, jo vecāki viņus redz kā cilvēkus, kuri zog bērna sirdi. Ir grūti pieņemt, ka citi rūpējas par tavu bērnu un vēl grūtāk, ja jaunajā aprūpes vietā pieejami vairāk resursi. |
|
PROFESIONĀLU APRŪPĒTĀJU UN BIOLOĢISKO VECĀKU PIRMĀ REAKCIJA |
| Ja jūsu aprūpē nonāk bērns, kurš bijis pakļauts vardarbībai un pamešanai novārtā, ir tikai dabīgi justiem dusmīgam uz bērna bioloģiskajiem vecākiem, kuri pakļāvuši bērnu briesmīgiem notikumiem vai kuri neierodas apciemot un nekontaktējas ar savu bērnu. Cita dabīga reakcija ir, ja jums ir šāda attieksme: „Aizmirsīsim par taviem vecākiem un darīsim visu, lai tu pie mums justos droši”. Tas var būt noderīgi sākuma periodam, kamēr bērns iejuties institūcijā un jūtas drošībā. Pēc šī perioda, ir nepieciešams atvērts dialogs par esošiem divu veidu aprūpētājiem, identitātes veidošanai.Kā aprakstīts iepriekšējās nodarbībās, maziem bērniem piesaiste aprūpētājam veidojas pēc kāda laika. Ja tas tā notiek, bērns var sākt darbiniekus uzrunāt par „mammu” vai „tēti”. Jūs varat to pieņemt, zinot, ka bērnam kļūstot vecākam, būs jāatrod veids, lai saprastu savu pagātni. Šīs dabīgās profesionāļu sajūtas pret vecākiem, kuri pametuši novārtā savu bērnu, ir jārisina (un tas prasa laiku), lai nepakļautu bērnu saspīlētam konfliktam par dažādu piederību. Ir svarīgi saprast, ka dusmas un aizvainojums pret bioloģiskajiem vecākiem, bērns uztvers kā dusmas pret viņa identitāti. Bērns, atrodoties institūcijā, var labprātīgi apsūdzēt vai mēģināt aizmirst savus bioloģiskos vecākus, bet tādējādi bērnam būs jādala sevi divās daļās – viena daļa, kas piesaistīta vecākiem un otra, kas piesaistīta aprūpētājiem -, nevarot tās apvienot vienā skaidrā konceptā par sevi. Agrāk vai vēlāk tā kļūs par problēmu bērnam, īpaši pusaudžu gados, kad jaunieši cenšas veidot savu pieaugušā identitāti. Bērns kļūst vecāks un vairāk saprot sevi un citus, viņam nepārtraukti jāveido jauna ideja par identitāti un savu pagātni, tāpēc tas ir process, kas ilgst daudzus gadus.
|
|
IZRĀDĪT CIEŅU PRET BĒRNU, RESPEKTĒJOT VIŅA VECĀKUS Pētījumi rāda, ka konflikti starp profesionāliem aprūpētājiem un vecākiem ir kaitīgi bērna attīstībai, neatkarīgi no tā, par ko ir šie konflikti. |
|
Jautājumi pārdomām un dialogam:
|