Kā praktizēt profesionālu aprūpi.
kā bērni reaģē uz aprūpi: drošas piesaistes iezīmes |
|
|
|
Kompetences, kas tiek praktizētas | |
• Izpratne par nepārtraukto balansu starp uzdevumu izpildi un darbu ar attiecībām. • Prasmes, lai praktizētu profesionāla droša aprūpētāja uzvedību. • Piesaistes iezīmju atpazīšana: „droša” un „izvairīga”, „ambivalenta” un „dezorganizēta”. |
|
Nodarbības tēma | |
Otrajā nodarbībā jūs runājāt par piesaistes uzvedību un kā aprūpētāji var sniegt bērnam drošu pamatu.Šajā nodarbībā jūs sīkāk mācīsieties droša aprūpētāja uzvedību un kā bērni reaģē uz aprūpi. Kā aprūpētājam būtu jāuzvedas, lai bērns justos droši, lai viņi varētu mijiedarboties, spēlēties un mācīties?Tāpat jau agrā bērnībā bērni mācās tikt galā ar šķiršanos. Katrs bērns individuāli iemācās stratēģiju, kā tikt galā ar šķiršanos un stresu, ko radījis pirmais aprūpētājs. Pamatā bērniem ir četri veidi, kā tikt galā. Šīs stratēģijas sauc par piesaistes iezīmēm. Jūs mācīsieties pamanīt šīs iezīmes, un jums tiks sniegti ieteikumi, kā uz to reaģēt mijiedarbībā ar bērnu. | |
Nodarbības mērķi | |
Šīs nodarbības galvenais mērķis ir izprast, kā praktizēt profesionālu aprūpi | |
Kāpēc un kā Profesionāla aprūpe balstās uz emocionālām un sociālām attiecībām ar bērnu. Tajā pašā laikā, jums jāveic daudz praktiski darbi: jāmaina autiņi, jāgatavo maltītes, jābaro bērni, utt. Tāpat jūs diskutēsiet, kā sabalansēt darbu ar attiecībām ar praktiskajiem darba uzdevumiem. Mēs detalizēti mācīsimies, ko ir būtiski darīt aprūpētāja un bērna attiecībās. Pirms nokļūšanas aprūpes iestādē, bērns, iespējams, ir pieredzējis vardarbīgu un nevērīgu attieksmi no vecākus, daudzus dažādus aprūpētājus vai aizņemtus un pārāk noslogotus darbiniekus. Šo iemeslu dēļ daudzi bērni uz aprūpi nereaģē normāli, un tas var prasīt ilgāku laiku, līdz brīdim, kamēr viņi uz to sāk reaģēt adekvāti. Tāpēc mēs mācīsimies par to, kā bērni reaģē uz aprūpi, viņu piesaistes iezīmēm un kā jūs varat reaģēt, lai bērns justos droši. |
Vienmēr ir grūti sabalansēt uzdevumus un attiecības. Pavērosim šos trīs video, kuros atspoguļoti dažādi veidi, kā sabalansēt uzdevumu veikšanu un darbu ar attiecībām. Visos trīs piemēros uzdevums ir viens un tas pats, bet veidi, kādā aprūpētājs attiecas pret bērnu, ir atšķirīgi
Grupas diskusija
|
20 minūtes:
|
Pārbaudes punkti izpratnei
20 minūtes: |
Novērojiet un pierakstiet vai izmantojiet sava mobilā telefona video kameru, lai nofilmētu: kā jūs veicat ikdienas praktiskos uzdevumus. Apskatiet video un diskutējiet, kā jūs varat veidot attiecības ar bērnu, kamēr veicat praktisko darbu. Pamaniet un diskutējiet par to, kā dažādās ikdienas situācijās jūs dažkārt praktisko uzdevumu uzskatāt par visnozīmīgāko savukārt citkārt par nozīmīgāku jūs uzskatāt darbu ar attiecībām. |
“Es vairs neizdaru izvēli starp nodarbošanos ar bērnu un uzdevumu izpildi. Šajā nodarbībā es iemācījos šos abus uzdevumus veikt vienlaicīgi. Esmu mierīga un bērnam ir jautri. Tādā veidā es varu spēlēt spēles ar viņiem un viņi var mani apskaut. Bērni zina, ka būšu viņiem blakus, lai arī kas notiktu.”
Kāda darbinieka stāstītais
Ja mēs paskatāmies uz parastu darba dienu ar bērniem: Kuru aktivitāšu veikšanā mēs varam pievērst lielāku uzmanību reaģējot uz bērna vēlmi pēc kontakta?
Savstarpējs kontakts: Vai mums katru dienu ir aktivitātes mazās grupās, kur pievēršam īpašu uzmanību savstarpējam kontaktam starp aprūpētāju un 4-6 bērniem (dziedot, spēlējoties utt.)? Kā mēs varam veidot savstarpēju kontaktu ar bērniem, veicot praktiskus uzdevumus?
Būt iejūtīgam: Padomājiet par ikdienas uzdevumu un to kā konkrēts bērns reaģē uz to, kas viņam būtu jādara (ēst, apģērbties utt.). Kāds ir labākais veids, kā motivēt šo bērnu veikt uzdevumu? Kādā veidā jūs varat būt iejūtīgs pret bērnu – kāda aprūpētāja uzvedība dos vislabāko rezultātu?
Būt pieejamam bērnam: Ja bērnam ir nepieciešama mūsu uzmanība vai palīdzība (nobijies, nedrošs, bēdīgs, cieš sāpes), cik ilgi viņam būtu jāgaida līdz mēs viņam ejam palīgā? Nav nekādu prasību no aprūpētāju puses, kā būtu jāuzvedas, lai saņemtu palīdzību; ja palīdzība ir nepieciešama, jūs to saņemat. Ja ir daudz bērni un maz aprūpētāju, ko mēs varam darīt, lai pārvarētu šo problēmu tā, lai mēs būtu pieejami pēc iespējas vairāk?
Just kopā ar bērnu, nevis tā kā bērns: Kad bērns jūtas nekomfortabli, ir dusmīgs, runā pretī, ir nokaitināts vai kad viņam ir dusmu lēkme, kā bērna sajūtas ietekmē mūs un kā tās liek mums reaģēt? Kā mēs varam pievērst uzmanību tam, kas notiek ar mums, un būt mierīgi, stingri un laipni, pat ja bērns ir nesaprātīgs vai pārāk satraukts? Kādi bērni padara mūs dusmīgus un nokaitinātus? Kā mēs, pievēršot tam īpašu uzmanību, varam nejusties kā šie bērni?
Atspoguļot bērna domas un sajūtas: Kā mēs varam runāt ar bērnu, kamēr strādājam? Piemēram, kad mēs veicam uzdevumu, kas saistīts ar bērnu, mēs arī runājam par to, ko mēs redzam bērnā: “Tagad tu spēlēsies ar šo rotaļlietu; es redzu, ka esi nedaudz nobijies, jo nekad iepriekš neesi redzējis šo rotaļlietu. Ir labi, apskatīsim to kopīgi” vai “Tagad tu dzersi no savas pudelītes, tu esi patiesi izsalcis, ir tik labi paēst. Tas padara tevi priecīgu, vai ne?” utt.
- Diskutējiet, kā jūs varat uzlabot attiecības ar bērniem (savstarpējs kontakts, iejūtība utt.).
- Atrodiet ikdienas piemērus un diskutējiet, kā jūs varat veikt uzlabojumus darbam ar attiecībām.
- Īpaši diskutējiet par to, kādas varētu būt problēmas darba ar attiecībām uzlabošanai (“mēs esam pārāk aizņemti, ir grūti uzsākt kaut ko jaunu, ir tik daudz bērni un tik maz aprūpētāju” utt.), kā arī diskutējiet par to, kā jūs varat pārvarēt šīs problēmas.
- Diskutējiet par to, kā iepriekšējā negatīvā attieksme var aizkavēt jūs no droša aprūpētāja uzvedības praktizēšanas:
- “Mani vecāki vienmēr mani bāra, kā lai es strādājot no tā izvairos?”
- “Kā profesionāli jums jābūt profesionālām attiecībām ar bērniem”
- “Mums nav daudz laika un enerģijas to darīt”
- “Ja bērni sāks man pieķerties, viņi būs noskumuši, kad es došos prom, un arī es jutīšos skumji”
Katrai no šīm attieksmēm ir sava taisnība. Jebkurā gadījumā jums no tām jāatbrīvojas, jo tās nenes labumu bērnu attīstībai. Ja jūs nesaņēmāt pietiekoši labu aprūpi no saviem vecākiem, jums jāmācās būt par labu aprūpētāju, un jūs to varat.
Uzturēt personīgas attiecības ar bērniem un ļaut viņiem jums pieķerties, ir daļa profesionāla darba. Jā, bērni jutīsies skumji, kad dosieties prom, ja ļausiet viņiem sev pieķerties, bet tā ir daļa no dzīves un daudz nozīmīgāka bērniem, nekā, ja viņi nekad neiemācīsies labas attiecības ar aprūpētāju.
Darbā ar bez vecāku gādības palikušiem bērniem jūs arī esat “piesaistes figūra”.
- ‘Varbūt mums vajadzētu sadalīt savu darbu tā, ka mēs esam aizņemti daļu laika, kurā neesam ļoti pieejami, un atlikušo dienas daļu parādīt bērniem, ka tagad esam viņiem pieejami un mums ir laiks pievērst viņiem uzmanību’
- ‘Uz vienu aprūpētāju ir daudz bērni, tāpēc uz kādu laiku visiem bērniem jāatrodas kopā grupās, savukārt citkārt mēs varam pievērst individuālu uzmanību katram bērnam. Piemēram, katru pēcpusdienu mēs veidojam aktivitātes, kad rūpējamies par vienu bērnu, kamēr pārējie bērni skatās’
Ja bērns iemācās šķirties bez lielām bailēm, jūs esat viņam nodrošinājuši drošu pamatu.
Bērnam ar drošu pamatu nav jātērē sava enerģija, baidoties no šķiršanās vai raudot; viņš jūtas droši. Kad uzsākat darbu ar bērnu, jums vienmēr jācenšas būt blakus un jāizvairās daudz pārvietoties.
Ja jūs paliekat bērna tuvumā, bērns kļūs mierīgs un nebaidīsies, kad dosieties prom.
Tikai tad, kad jūs sniedzat bērnam drošu pamatu, cita uzvedības sistēma var sākt darboties: pētīšanas sistēma.
Jūs “izslēdzat” piesaistes sistēmu, esot mierīgs un klātesošs, un automātiski “ieslēdzat” pētīšanas sistēmu.
Drošībā esošs bērns ar aprūpētāju, kura paliek tur, kur viņa ir, sāk attālināties no viņas, spēlējas ar rotaļlietām, mācās, izzina pasauli, ir ziņkārīgs, veido kontaktu ar citiem bērniem un veido mazus eksperimentus. To sauc par pētīšanas uzvedību, un tā ir ļoti nozīmīga bērna attīstībā. Veseli bērni pieķeras saviem aprūpētājiem tikai īsu brīdi, līdz viņi jūtas drošībā. Pēc tam viņi sāk spēlēties, pētīt utt. Tas ir vienīgais veids, kā viņi var mācīties par pasauli un kļūt motivēti vēlāk dzīvē mācīt un mācīties. Tātad drošībā esoši bērni iemācās daudz vairāk nekā nedroši bērni, kuri velta savu enerģiju, mēģinot izvairīties no šķiršanās. Piemēram, jūs ievedat bērnu jaunā grupā, kurā ir citi bērni. Vispirms bērns pieķersies pie jūsu kājas un raudās (piesaistes uzvedība), bet, ja jūs paliksiet tajā pat vietā un būsiet mierīgs, bērns aizrāpos prom no jums, spēlēsies ar rotaļlietām un veidos kontaktu ar citiem bērniem (pētīšanas uzvedība). Ja jūs piecelsieties un dosieties prom, bērns pārstās pētīt un nāks pie jums atpakaļ, pieķersies jums atkal, lai aizkavētu jūs no došanās prom (piesaistes uzvedība).
Novērojiet un pierakstiet vai izmantojiet sava mobilā telefona video kameru, lai nofilmētu: kā jūs veicat ikdienas praktiskos uzdevumus. Apskatiet video un diskutējiet, kā jūs varat veidot attiecības ar bērnu, kamēr veicat praktisko darbu. Pamaniet un diskutējiet par to, kā dažādās ikdienas situācijās jūs dažkārt praktisko uzdevumu uzskatāt par visnozīmīgāko savukārt citkārt par nozīmīgāku jūs uzskatāt darbu ar attiecībām.
Zemāk esošie ir piemēri tam, ko varat darīt līdz nākamajai nodarbībai:
- Izvēlaties vienu no kompetencēm un diskutējiet, kā jūs to uzlabosiet līdz nākamajai nodarbībai.
- Izlemiet, ko praktiski jūs mēģināsiet uzlabot, kādas aktivitātes jūs veiksiet un kurā dienas daļā jūs to darīsiet.
- Izplānojiet, kā jūs novērosiet vai nofilmēsiet uzlabojumus. Sāciet ar jūsu ierastās prakses novērošanu un to, kā bērni reaģē. Pēc tam novērojiet bērnu reakciju, izmantojot jauno pieeju.
- Pierakstiet to, ko tikko izdiskutējāt un nolemiet to darīt, kā arī izlemiet, kurš to darīs.