Tēma A: Bērna attīstība – institūcija pret audžuģimeni

BĒRNU APRŪPE INSTITŪCIJĀS


Visā Eiropā 90 000 bērni līdz 3 gadu vecumam atrodas ārpusģimenes aprūpes institūcijās, un šis skaitlis pieaug. Daudzas Eiropas valstis ar vien vairāk strādā, lai bērni, kuri jaunāki par 2 gadiem, nonāktu audžuģimenēs, nevis tiktu ievietoti institūcijās. Tomēr dažās valstīs vēl joprojām pat mazi bērni tiek ievietoti institūcijās. Krievijas medicīniskā modeļa un Rumānijas bērnu namu pētījumi salīdzinājumā ar audžu ģimenēm pierāda, ka bērni daudz labāk aug un attīstās, atrodoties audžu ģimenēs. Tas licis dažiem zinātniekiem secināt, ka visi bērni, kuri nonāk ārpusģimenes aprūpē, jāievieto audžuģimenēs. Šis secinājums, iespējams, nav gluži pareizs, bet zinātnieki bija tik satraukti par redzēto medicīnas tipa bērnu namos, ka nonāca pie pārāk vispārināta secinājuma.


Arī audžuģimenēs kā ārpusģimenes aprūpes institūcijai ir savas problēmas un trūkumi:


  • Daudzi no bērniem arī nākotnē atradīsies aprūpes institūcijās.
  • Ne vienmēr ir pieejamas kvalificētas audžuģimenes.
  • Ja tās ir pieejamas, ir grūti kontrolēt sniegtās aprūpes standartus. Dažās audžuģimenēs sastopama bērnu atstāšana novārtā, un vardarbība pret bērnu.
  • Ir daudz grūtāk izglītot un uzraudzīt audžuģimenes atbilstoši profesionāliem standartiem.
  • Piemērs: Rumānijā lielāko daļu aprūpes institūcijās esošos bērnus ievietoja audžuģimenēs, un šobrīd lielākā problēma ir audžuģimeņu izglītošana un uzraudzīšana, jo ģimenes dzīvo attālās vietās.
  • Audžuģimene tāpat kā jebkura cita ģimene ir tikpat neaizsargāta – tajās arī notiek šķiršanās, darba zaudēšana vai rodas citas problēmas pastāvīgas aprūpēs nodrošināšanā.
  • Bērni ar konkrētiem fiziskiem vai uzvedības traucējumiem (kā smadzeņu bojājumi vai piesaistes traucējumu problēmas) rada stresu audžuģimenē, kas var novest pie sabrukuma, un ir nepieciešams to aizvietot. Institūcijas parasti ir daudz kompetentākas un var uz ilgāku laika periodu uzņemt bērnus ar daudz nopietnākām problēmām.
  • Ir grūti paredzēt saderību starp audžuģimeni un bērnu īpaši vecāku par 2 gadiem. Nereti pusaudžiem nav pozitīva pieredze ar audžu vecākiem.
  • Var rasties nopietnas domstarpības starp audžu vecākiem un bioloģiskajiem vecākiem, īpaši starp disfunkcionāliem vecākiem un audžuģimeni.
  • Pētījumi Dānijas bērnudārzos pierāda, ka bērniem no disfunkcionālām ģimenēm attīstību veicina fakts, ka lielāko dienas daļu viņi pavada institūcijā ar izglītotiem darbiniekiem.

 
Iemesls, kāpēc lielākā daļa bērnu aug un attīstās labāk audžuģimenēs, iespējams, ir tas, ka bērnam visu laiku ir viens vai divi stabili aprūpētāji kā piesaistes objekti, un grupa – audžuģimene -, kas jūtas atbildīga par bērnu. Tāpat nozīmīgs fakts ir tas, ka bērnam ir lielāka iespēja piedalīties sociālās aktivitātēs tāpat kā citiem bērniem. Mazus bērnus (līdz 3 gadu vecumam) vienmēr jāmēģina piedāvāt adopcijai, ievietošanai audžuģimenē, vai jāatbalsta bioloģiskie radinieki, lai bērns varētu atgriezties atpakaļ. Lielāka iespēja nodrošināt bērnam drošu piesaisti un labu saderību ir, ja bērns audžuģimenē nonāk pēc iespējas mazākā vecumā. To pierāda pētījumi audžuģimenēs un ģimenēs, kas adoptējušas bērnus.
 


KVALITATĪVA APRŪPE NOZĪMĒ PIEDĀVĀT TO MAZĀS ILGTERMIŅA GRUPĀS


Ir svarīgi saprast, ka īstā atšķirība bērna attīstībai, visticamāk ir saistīta starp administrāciju un darba grafiku organizēšanu, nevis izvēle par labu audžuģimenei vai institūcijai. Tas ir arī jautājums par aprūpes kvalitāti: vai aprūpētāji nodrošina drošas piesaistes aprūpes uzvedību? Audžuģimenes ir spēcīgākas attiecībā uz individuālām attiecībām un piederību grupai, bet tās ir ievainojamas pārmaiņās, kas saistītas ar personas un sarežģītām bērnu problēmām. Institūcijas ir labākas ilgtermiņa stabilai aprūpei, un tajās ir vairāk profesionālu zināšanu par bērniem ar smagām fiziskām vai sociālām problēmām. Tomēr, institūcijās var būt problēma piedāvāt personīgas attiecības un ilglaicīgumu. Būtiskākā ilglaicīguma problēma institūcijās ir saistīta ar darbinieku laika grafiku un faktu, ka ir dabīgi, ka darbinieki maina darbu. Lielā mērā jūs varat kompensēt atrašanās institūcijā negatīvo efektu, ja varat nodrošināt dažus pastāvīgus aprūpētājus un pieaugušos un bērnus, kuri ne tikai ir kopā, bet kuriem arī ir spēcīga piederības sajūta viens otram.
 

Piemērs:
Rumānijā bērnu nams bērniem no 7-14 gadu vecumam ir sadalīts tā, ka 4-6 zēni tagad dzīvo kopā vairākos dzīvokļos pilsētā. Viņus aprūpē divas komandas, kas strādā 12 stundu maiņās. Zēni viens otru uztver kā brāļus un piedalās visos normāla bērna dzīves aspektos: aicina ciemos draugus uz mājām, spēlē futbolu vietējā komandā utt.
Kā mēs varam radīt iespējami labākos apstākļus, lai piedāvātu pastāvīgu aprūpi un piederības sajūtu grupai bērniem, kuri atrodas aprūpes institūcijās? 


GRUPAS DISKUSIJA


Nākamajās nodarbībās mēs strādāsim ar praktiskiem jautājumiem. Šī diskusija ir, lai radītu ideju par to, kādā veidā organizēt sociālās attiecības:
 

20 minūtes
 

  • Cik no bērniem, kas ir jūsu aprūpē, ir jaunāki par 3 gadiem?
  • Cik daudziem no viņiem ir tāda sociālā uzvedība un vecuma, ka viņi būtu piemēroti ievietošanai audžuģimenē? (Nediskutējiet par to, ja tas patiešām šobrīd ir iespējams)
  • Ar mūsu patreizējo darba grafiku: cik lielā mērā mēs varam nodrošināt bērniem vienus un tos pašus aprūpētājus viņu darba laikā, ļaujot veidot ilgtermiņa attiecības ar bērniem?
  • Bērni mūsu aprūpē: cik lielā mērā mēs viņiem piedāvājam grupu, kurai viņi jūtas piederīgi?
  • Kā mēs iedrošinām ilgtermiņa attiecības starp bērniem un viņu vienaudžiem?
  • Kādas aktivitātēs/ vērtības mēs izmantojam, lai iedrošinātu bērniem veidot ilgtermiņa attiecības?
  • Vai mūsu bērniem ir kādi sociāli pienākumi pret grupas biedriem – kā piemēram, vecāki bērni rūpējas par jaunākajiem, vai kādas citas praktiskas aktivitātēs, kas rosina piederības sajūtu grupai?
  • Vai bērnu grupas mēs dalām pēc vecuma (zīdaiņi kopā, mazie bērni kopā, skolas vecuma bērni kopā) vai arī specifiskās grupās, kurās viņi aug?
  • Vai mūsu institūcijā ir kā „ģimeņu” ciemats, vai arī kā institūcijā, kurā dala pēc vecuma?