Atvēliet 15 minūtes (vai arī tik, cik nepieciešams), lai apkopotu to, ko esat darījuši starp iepriekšējo un šo nodarbību:
•Vai mums izdevās paveikt to, kas bija plānots – atskatieties uz 1.-4. Nodarbībām, lai noskaidrotu, ko esam panākuši līdz šim. Kā mēs tiekam galā ar lomām, uzdevumiem un sadarbību apmācībās?
• Ko paveikt bija viegli un ko sarežģīti?
• Ko mēs esam iemācījušies, darot to, ko plānojām?
• Kā mēs sadarbojamies un uzņemamies atbildību?
• Ko mēs nākamreiz starp nodarbībām varam darīt labāk?
Kā praktizēt profesionālu aprūpi.
kā bērni reaģē uz aprūpi: drošas piesaistes iezīmes
Kompetences, kas tiek praktizētas
• Izpratne par nepārtraukto balansu starp uzdevumu izpildi un darbu ar attiecībām.
• Prasmes, lai praktizētu profesionāla droša aprūpētāja uzvedību.
• Piesaistes iezīmju atpazīšana: „droša” un „izvairīga”, „ambivalenta” un „dezorganizēta”.
Nodarbības tēma
Otrajā nodarbībā jūs runājāt par piesaistes uzvedību un kā aprūpētāji var sniegt bērnam drošu pamatu.Šajā nodarbībā jūs sīkāk mācīsieties droša aprūpētāja uzvedību un kā bērni reaģē uz aprūpi. Kā aprūpētājam būtu jāuzvedas, lai bērns justos droši, lai viņi varētu mijiedarboties, spēlēties un mācīties?Tāpat jau agrā bērnībā bērni mācās tikt galā ar šķiršanos. Katrs bērns individuāli iemācās stratēģiju, kā tikt galā ar šķiršanos un stresu, ko radījis pirmais aprūpētājs. Pamatā bērniem ir četri veidi, kā tikt galā. Šīs stratēģijas sauc par piesaistes iezīmēm. Jūs mācīsieties pamanīt šīs iezīmes, un jums tiks sniegti ieteikumi, kā uz to reaģēt mijiedarbībā ar bērnu.
Nodarbības mērķi
Šīs nodarbības galvenais mērķis ir izprast, kā praktizēt profesionālu aprūpi
Kāpēc un kā
Profesionāla aprūpe balstās uz emocionālām un sociālām attiecībām ar bērnu. Tajā pašā laikā, jums jāveic daudz praktiski darbi: jāmaina autiņi, jāgatavo maltītes, jābaro bērni, utt. Tāpat jūs diskutēsiet, kā sabalansēt darbu ar attiecībām ar praktiskajiem darba uzdevumiem. Mēs detalizēti mācīsimies, ko ir būtiski darīt aprūpētāja un bērna attiecībās. Pirms nokļūšanas aprūpes iestādē, bērns, iespējams, ir pieredzējis vardarbīgu un nevērīgu attieksmi no vecākus, daudzus dažādus aprūpētājus vai aizņemtus un pārāk noslogotus darbiniekus. Šo iemeslu dēļ daudzi bērni uz aprūpi nereaģē normāli, un tas var prasīt ilgāku laiku, līdz brīdim, kamēr viņi uz to sāk reaģēt adekvāti. Tāpēc mēs mācīsimies par to, kā bērni reaģē uz aprūpi, viņu piesaistes iezīmēm un kā jūs varat reaģēt, lai bērns justos droši.

 

Tēmas ievads A: Uzdevumu izpilde un darbs ar attiecībām

Bērniem no jums ir jāmācās, kā veidot saikni ar aprūpētāju, just piesaisti tiem, kā darīt lietas un kā mijiedarboties ar citiem.
Kļūstot par sociālu personu, bērni mācās no jums, kā jūs tiekat gala ar attiecībām.
Šajā izpratnē jūs kā profesionāļi esat visnozīmīgākā persona bez vecāku gādības palikušam bērnam. Šiem bērniem nav vecāku, no kuriem mācīties, tāpēc viņi savā mācīšanās procesā paļaujas uz aprūpētājiem.To, ko viņiem būtu vajadzējis mācīties no saviem vecākiem, tagad viņi mācās no jums.
Reizēm tā ir papildus atbildība, bet arī dāvana: brīdī, kad jums veicas, jūs esat nodrošinājis bērnam drošu pamatu – pozitīvu pamatu viņa dzīvei.

Darīt to praksē nav viegli, ja esat atbildīgs par daudzu bērnu aprūpi, tāpēc paskatīsimies uz uzdevumiem:

Kad strādājat ar bērniem, jūs vienmēr veicat divus dažādus uzdevumus. Jūs darāt daudz praktiskas lietas: veidojat aktivitātes ar bērniem, apģērbjat bērnus, liekat viņu gulēt, mazgājat un maināt autiņus, utt. Tas ir nepieciešams, lai apmierinātu bērnu vajadzības (ēst, gulēt, darboties) un, lai veidotu dabisku dienas aktivitāšu ritmu. Kamēr jūs to visu darāt, jūs arī praktizējat darbu ar attiecībām: kamēr jūs ģērbjat bērnu, jūs arī runājat ar viņu, atbildat bērnam, saņemta bērna uzmanību, smaidāt un apmīļojat viņu, utt. Tas ir nepieciešams, lai bērns justos droši, lai veicinātu piesaisti un arī vispārīgas sociālas un emocionālas audzināšanas nolūkos.

 

 

Vienmēr ir grūti sabalansēt uzdevumus un attiecības. Pavērosim šos trīs video, kuros atspoguļoti dažādi veidi, kā sabalansēt uzdevumu veikšanu un darbu ar attiecībām. Visos trīs piemēros uzdevums ir viens un tas pats, bet veidi, kādā aprūpētājs attiecas pret bērnu, ir atšķirīgi

Sieviete pa kreisi fokusējas uz uzdevuma izpildi – mainot autiņus, viņa nepievērš īpašu uzmanību bērnam. Viņa ātri paveic uzdevumu un dodas pie nākamā bērna, bet bērns neiemācījās neko saistībā ar attiecībām ar citiem. Sieviete vidū arī maina autiņus, bet tajā pašā laikā viņa arī daudz runā ar bērnu un cenšas pievērst viņa uzmanību. Viņa spēj sabalansēt uzdevumu ar attiecību veidošanu; viņa paveic uzdevumu saprātīgā laikā un arī stimulē bērnu. Sieviete pa labi fokusējas tikai uz attiecībām, gandrīz aizmirstot, ka viņai ir uzdevums, kas jāpaveic. No otras puses, šis bērns daudz iemācās par koncentrēšanos, izjust prieku, cilvēcīgu kontaktu. Iespējams, šī aprūpētāja bērnam ļoti daudz iemāca par to veidot attiecības.

 

Grupas diskusija
20 minūtes:

  • Kas ir visnozīmīgākais vai visvajadzīgākais mums – kā mēs sabalansējam uzdevumus un darbu ar attiecībām mūsu institūcijā?
  • Kā jūs sabalansējas uzdevumu izpildi un darbu ar attiecībām savā ģimenē? Kā to darīja jūsu vecāki?
  • Kāpēc mūsu institūcijā ir tieši tāds balanss – vai tas ir tāpēc, ka “mēs tā darām vienmēr”, tāpēc, ka “mēs esam ļoti aizņemti”, vai “mēs domājam, ka vissvarīgākais ir bērniem mācīt par attiecībām”?
  • Kādas ir mūsu problēmas uzdevumu un darba ar attiecībām sabalansēšanā?
  • Kā mēs rodam balansu starp “nodrošinot laiku un uzmanību vienam bērnam” un “nodrošinot uzmanību visiem bērniem”? Ja jums ir daudz bērni, vienmēr ir grūti izlemt, cik daudz uzmanības pievērst vienam bērnam un cik daudz visiem bērniem.
  • Ko mēs varam darīt, lai praktizētu pēc iespējas vairāk darbu ar attiecībām, kamēr veicam praktiskus uzdevumus?

 

Pārbaudes punkti izpratnei

20 minūtes:
• Kāpēc profesionāli aprūpētāji ir visnozīmīgākās personas bez vecāku gādības palikušiem bērniem?
• Kas ir svarīgi brīdī, kad koncentrējaties uz uzdevumu izpildi?
• Kas ir svarīgi, kad koncentrējaties uz darbu ar attiecībām?
• Kas ir sarežģīti veicot abus divus vienlaicīgi?
Novērojiet un pierakstiet vai izmantojiet sava mobilā telefona video kameru, lai nofilmētu: kā jūs veicat ikdienas praktiskos uzdevumus. Apskatiet video un diskutējiet, kā jūs varat veidot attiecības ar bērnu, kamēr veicat praktisko darbu. Pamaniet un diskutējiet par to, kā dažādās ikdienas situācijās jūs dažkārt praktisko uzdevumu uzskatāt par visnozīmīgāko savukārt citkārt par nozīmīgāku jūs uzskatāt darbu ar attiecībām.

 

“Es vairs neizdaru izvēli starp nodarbošanos ar bērnu un uzdevumu izpildi. Šajā nodarbībā es iemācījos šos abus uzdevumus veikt vienlaicīgi. Esmu mierīga un bērnam ir jautri. Tādā veidā es varu spēlēt spēles ar viņiem un viņi var mani apskaut. Bērni zina, ka būšu viņiem blakus, lai arī kas notiktu.”
Kāda darbinieka stāstītais

 

Drošs bērns – drošas piesaistes iezīmes
Ja aprūpētājs izturas droši, bērns kļūst bēdīgs, kad aprūpētājs dodas prom, bet ne uz ilgu laiku. Jau otrajā nodarbībā mācījāmies, ka bērns drīz sāks rāpot prom un pavadīs daudz laika spēlējoties un pētot.
Mazi bērni ar labu aprūpētāju attīstīs drošas piesaistes iezīmes:
Bērnam pieaugot, tas attīstīs pozitīvu redzējumu par sevi, kā arī pozitīvu un uzticības pilnu attieksmi pret citiem pieaugušajiem, bērniem un aprūpētājiem. Bērns meklēs aprūpi un palīdzību, kad viņam tā būs nepieciešama.
Viņš ne tikai spēlēsies ar vienaudžiem, bet arī varēs atstāt spēļu biedru un atrast citu, kad viņu sāks garlaikot kāda aktivitāte. Bērns dos priekšroku tiem aprūpētājiem, pret kuriem jutīs lielāku piesaisti, kā arī veidos draudzību ar tiem vienaudžiem, kuri tam patiks. Kad bērns pieaugs, viņa sociālās attiecības labi funkcionēs, un viņš būs spējīgs iespējami daudz iemācīties gan skolā, gan citās institūcijās.
Tas iespējams tikai, ja aprūpētājs attiecas pret bērnu ar drošu pieeju.

 

Ko nozīmē “droša aprūpe”? Zinātniski ir izpētīts, kas jādara aprūpētājam, lai nodrošinātu bērnam drošas attiecības un attīstītu bērnā drošas piesaistes iezīmes:

 

VIDEO 1

Ko aprūpētāji dara, lai radītu bērnā drošas attiecību iezīmes: Aprūpētāji bieži reaģē, kad bērns vēlas kontaktu. Aprūpētāji bieži uzņemas iniciatīvu, lai veidotu kontaktu un stimulētu bērnu. Viņi izmanto melodisku balsi un skaidru sejas mīmiku, lai izrādītu savas sajūtas. Aprūpētāji runā ar bērnu un mēģina rast acu kontaktu.

 

VIDEO 2

Ko aprūpētāji dara, lai radītu bērnā drošas attiecību iezīmes: Aprūpētāji izturas iejūtīgi. Viņiem ir uzdevumi (pabarot bērnu, apģērbt, dziedāt dziesmas vai veikt citas aktivitātes, utt.), bet viņi „nolasa” bērna sajūtas un veic uzdevumu piemērotā veidā: ja bērns ir noskumis, aprūpētājs mierina bērnu, velkot viņam kājās apavus, ja bērns ir priecīgs, apavu uzvilkšana kļūst par rotaļu utt. Būt iejūtīgam nozīmē nesekot striktiem noteikumiem, jūs motivējat bērnu, ņemot vērā to, kādas ir viņa tā brīža sajūtas.

 

VIDEO 3

Ko aprūpētāji dara, lai radītu bērnā drošas attiecību iezīmes: Aprūpētājs ir viegli pieejams bērnam, kad bērnam tas ir nepieciešams. Visi bērni no pieauguša aprūpētāja sagaida komfortu, atbalstu, aprūpi. Būt pieejamam nozīmē, ka bērnam ir viegli saņemt aprūpi un uzmanību, kad viņam tā ir nepieciešama. Nav citu nosacījumi palīdzībai, kā tikai – bērnam jūs esat nepieciešams, un viņam palīdzība nav jāgaida ilgi.

 

VIDEO 4

Ja bērns ir dusmīgs, noskumis vai izmisis, aprūpētājs jūt līdzi bērnam, bet nedara to tā, kā bērns. Pat ja bērns ir priecīgs vai dusmīgs, aprūpētājs nekļūst priecīgs vai dusmīgs – aprūpētājs saglabā mieru. Aprūpētājs nerāj un nesoda bērnu. Aprūpētājs var būt stingrs, nekļūst dusmīgs, bet runā mierīgi. Bērns kļūs daudz nedrošāks, ja arī aprūpētājs kļūs dusmīgs brīdī, kad dusmīgs ir bērns.

 

VIDEO 5

Aprūpētāji ir ieinteresēti tajā, kā jūtas un ko domā bērns, un viņi cenšas atspoguļot bērna izjūtas un domas. Aprūpētāji, pat vēl pirms bērns saprot vārdus, darot savu darbu, runā ar bērnu par to, ko viņš varētu domāt un kā viņš varētu justies. Piemēram, kad bērns paskatās uz aprūpētāju, uz to var reaģēt, sakot: „Re, tu tagad skaties uz mani, tas ir jauki. Es domāju, ka tu esi priecīgs, vai ne?” Vai, mainot autiņus, aprūpētājs saka: „Tīras autiņbiksītes Ir tik patīkami. Es redzu, ka tagad esi priecīgs!”. Šādā veidā bērns mācās saprast, kāda ir saistība starp valodu un sajūtām, kā arī bērns mācās saprast sevi un citus.

 

Grupas diskusija

Ja mēs paskatāmies uz parastu darba dienu ar bērniem: Kuru aktivitāšu veikšanā mēs varam pievērst lielāku uzmanību reaģējot uz bērna vēlmi pēc kontakta?

Savstarpējs kontakts: Vai mums katru dienu ir aktivitātes mazās grupās, kur pievēršam īpašu uzmanību savstarpējam kontaktam starp aprūpētāju un 4-6 bērniem (dziedot, spēlējoties utt.)? Kā mēs varam veidot savstarpēju kontaktu ar bērniem, veicot praktiskus uzdevumus?

Būt iejūtīgam: Padomājiet par ikdienas uzdevumu un to kā konkrēts bērns reaģē uz to, kas viņam būtu jādara (ēst, apģērbties utt.). Kāds ir labākais veids, kā motivēt šo bērnu veikt uzdevumu? Kādā veidā jūs varat būt iejūtīgs pret bērnu – kāda aprūpētāja uzvedība dos vislabāko rezultātu?

Būt pieejamam bērnam: Ja bērnam ir nepieciešama mūsu uzmanība vai palīdzība (nobijies, nedrošs, bēdīgs, cieš sāpes), cik ilgi viņam būtu jāgaida līdz mēs viņam ejam palīgā? Nav nekādu prasību no aprūpētāju puses, kā būtu jāuzvedas, lai saņemtu palīdzību; ja palīdzība ir nepieciešama, jūs to saņemat. Ja ir daudz bērni un maz aprūpētāju, ko mēs varam darīt, lai pārvarētu šo problēmu tā, lai mēs būtu pieejami pēc iespējas vairāk?

Just kopā ar bērnu, nevis tā kā bērns: Kad bērns jūtas nekomfortabli, ir dusmīgs, runā pretī, ir nokaitināts vai kad viņam ir dusmu lēkme, kā bērna sajūtas ietekmē mūs un kā tās liek mums reaģēt? Kā mēs varam pievērst uzmanību tam, kas notiek ar mums, un būt mierīgi, stingri un laipni, pat ja bērns ir nesaprātīgs vai pārāk satraukts? Kādi bērni padara mūs dusmīgus un nokaitinātus? Kā mēs, pievēršot tam īpašu uzmanību, varam nejusties kā šie bērni?

Atspoguļot bērna domas un sajūtas: Kā mēs varam runāt ar bērnu, kamēr strādājam? Piemēram, kad mēs veicam uzdevumu, kas saistīts ar bērnu, mēs arī runājam par to, ko mēs redzam bērnā: “Tagad tu spēlēsies ar šo rotaļlietu; es redzu, ka esi nedaudz nobijies, jo nekad iepriekš neesi redzējis šo rotaļlietu. Ir labi, apskatīsim to kopīgi” vai “Tagad tu dzersi no savas pudelītes, tu esi patiesi izsalcis, ir tik labi paēst. Tas padara tevi priecīgu, vai ne?” utt.

 

Aiteikumi aktivitātēm
  • Diskutējiet, kā jūs varat uzlabot attiecības ar bērniem (savstarpējs kontakts, iejūtība utt.).
  • Atrodiet ikdienas piemērus un diskutējiet, kā jūs varat veikt uzlabojumus darbam ar attiecībām.
  • Īpaši diskutējiet par to, kādas varētu būt problēmas darba ar attiecībām uzlabošanai (“mēs esam pārāk aizņemti, ir grūti uzsākt kaut ko jaunu, ir tik daudz bērni un tik maz aprūpētāju” utt.), kā arī diskutējiet par to, kā jūs varat pārvarēt šīs problēmas.
  • Diskutējiet par to, kā iepriekšējā negatīvā attieksme var aizkavēt jūs no droša aprūpētāja uzvedības praktizēšanas:
    • “Mani vecāki vienmēr mani bāra, kā lai es strādājot no tā izvairos?”
    • “Kā profesionāli jums jābūt profesionālām attiecībām ar bērniem”
    • “Mums nav daudz laika un enerģijas to darīt”
    • “Ja bērni sāks man pieķerties, viņi būs noskumuši, kad es došos prom, un arī es jutīšos skumji”

Katrai no šīm attieksmēm ir sava taisnība. Jebkurā gadījumā jums no tām jāatbrīvojas, jo tās nenes labumu bērnu attīstībai. Ja jūs nesaņēmāt pietiekoši labu aprūpi no saviem vecākiem, jums jāmācās būt par labu aprūpētāju, un jūs to varat.
Uzturēt personīgas attiecības ar bērniem un ļaut viņiem jums pieķerties, ir daļa profesionāla darba. Jā, bērni jutīsies skumji, kad dosieties prom, ja ļausiet viņiem sev pieķerties, bet tā ir daļa no dzīves un daudz nozīmīgāka bērniem, nekā, ja viņi nekad neiemācīsies labas attiecības ar aprūpētāju.
Darbā ar bez vecāku gādības palikušiem bērniem jūs arī esat “piesaistes figūra”.

Grupas diskusija
Diskutējiet jūs varat veikt darbu ar attiecībām, organizējot ikdienas aktivitātes savādākā veidā:
  • ‘Varbūt mums vajadzētu sadalīt savu darbu tā, ka mēs esam aizņemti daļu laika, kurā neesam ļoti pieejami, un atlikušo dienas daļu parādīt bērniem, ka tagad esam viņiem pieejami un mums ir laiks pievērst viņiem uzmanību’
  • ‘Uz vienu aprūpētāju ir daudz bērni, tāpēc uz kādu laiku visiem bērniem jāatrodas kopā grupās, savukārt citkārt mēs varam pievērst individuālu uzmanību katram bērnam. Piemēram, katru pēcpusdienu mēs veidojam aktivitātes, kad rūpējamies par vienu bērnu, kamēr pārējie bērni skatās’

 

Drošs pamats un pētīšana: spēlēšanās un sociālais kontakts ar citiem

Ja bērns iemācās šķirties bez lielām bailēm, jūs esat viņam nodrošinājuši drošu pamatu.

Bērnam ar drošu pamatu nav jātērē sava enerģija, baidoties no šķiršanās vai raudot; viņš jūtas droši. Kad uzsākat darbu ar bērnu, jums vienmēr jācenšas būt blakus un jāizvairās daudz pārvietoties.
Ja jūs paliekat bērna tuvumā, bērns kļūs mierīgs un nebaidīsies, kad dosieties prom.

Tikai tad, kad jūs sniedzat bērnam drošu pamatu, cita uzvedības sistēma var sākt darboties: pētīšanas sistēma.
Jūs “izslēdzat” piesaistes sistēmu, esot mierīgs un klātesošs, un automātiski “ieslēdzat” pētīšanas sistēmu.
Drošībā esošs bērns ar aprūpētāju, kura paliek tur, kur viņa ir, sāk attālināties no viņas, spēlējas ar rotaļlietām, mācās, izzina pasauli, ir ziņkārīgs, veido kontaktu ar citiem bērniem un veido mazus eksperimentus. To sauc par pētīšanas uzvedību, un tā ir ļoti nozīmīga bērna attīstībā. Veseli bērni pieķeras saviem aprūpētājiem tikai īsu brīdi, līdz viņi jūtas drošībā. Pēc tam viņi sāk spēlēties, pētīt utt. Tas ir vienīgais veids, kā viņi var mācīties par pasauli un kļūt motivēti vēlāk dzīvē mācīt un mācīties. Tātad drošībā esoši bērni iemācās daudz vairāk nekā nedroši bērni, kuri velta savu enerģiju, mēģinot izvairīties no šķiršanās. Piemēram, jūs ievedat bērnu jaunā grupā, kurā ir citi bērni. Vispirms bērns pieķersies pie jūsu kājas un raudās (piesaistes uzvedība), bet, ja jūs paliksiet tajā pat vietā un būsiet mierīgs, bērns aizrāpos prom no jums, spēlēsies ar rotaļlietām un veidos kontaktu ar citiem bērniem (pētīšanas uzvedība). Ja jūs piecelsieties un dosieties prom, bērns pārstās pētīt un nāks pie jums atpakaļ, pieķersies jums atkal, lai aizkavētu jūs no došanās prom (piesaistes uzvedība).

 

Darba plāns – lietas, ko darīsim pirms nākamās nodarbības

Novērojiet un pierakstiet vai izmantojiet sava mobilā telefona video kameru, lai nofilmētu: kā jūs veicat ikdienas praktiskos uzdevumus. Apskatiet video un diskutējiet, kā jūs varat veidot attiecības ar bērnu, kamēr veicat praktisko darbu. Pamaniet un diskutējiet par to, kā dažādās ikdienas situācijās jūs dažkārt praktisko uzdevumu uzskatāt par visnozīmīgāko savukārt citkārt par nozīmīgāku jūs uzskatāt darbu ar attiecībām.

Zemāk esošie ir piemēri tam, ko varat darīt līdz nākamajai nodarbībai:

  • Izvēlaties vienu no kompetencēm un diskutējiet, kā jūs to uzlabosiet līdz nākamajai nodarbībai.
  • Izlemiet, ko praktiski jūs mēģināsiet uzlabot, kādas aktivitātes jūs veiksiet un kurā dienas daļā jūs to darīsiet.
  • Izplānojiet, kā jūs novērosiet vai nofilmēsiet uzlabojumus. Sāciet ar jūsu ierastās prakses novērošanu un to, kā bērni reaģē. Pēc tam novērojiet bērnu reakciju, izmantojot jauno pieeju.
  • Pierakstiet to, ko tikko izdiskutējāt un nolemiet to darīt, kā arī izlemiet, kurš to darīs.