Tēmas ievads – Piesaiste un zaudējums – ko mēs par to zinām? kā šīs zināšanas mēs varam izmantot mūsu darbā?

Bieži bērniem, kuri zaudējuši vecākus, novērojamas uzvedības problēmas (pastāvīga pieķeršanās aprūpētājam, dusmu lēkmes, nepaklausība, destruktīva vai apātiska uzvedība, atteikšanās no ēdiena vai nepārtraukta ēšana) un noskaņojums (vientulības sajūta, depresija, dusmas, “nekam nederīgs” sajūta). Šādu uzvedību var saprast tikai, ja zināt, kā bērni reaģē uz pieauguša aizgādņa zaudēšanu, un kā bērni cenšas to pārvarēt, attīstot veidus kā ar to tikt gala.
Labākais veids, lai to izprastu, ir palīdzēt viens otram izveidot karti, kas atspoguļo, kā katrs dalībnieks savas dzīves laikā pieredzējis agrīno aprūpi, un kā viņš/viņa mēģinājis tikt tam pāri. Šķiršanās no aprūpētāja nenozīmē tikai negatīvu ietekmi, šķiršanās mūs padara stiprākus un radošākus, lai tiktu gala ar dzīves sarežģījumiem. Sarežģītas šķiršanās notiek ar ikvienu, kurš ir kādam pieķēries, tā ir daļa no dzīves.