Tēma B: No kontrolēšanas uz vienošanos

Pubertātes periodā īpaši svarīgs aprūpētāja uzvedībā ir balanss starp saprotošu (nebūt provokatīvam, bet laipnam un ļoti praktiskam) un stingru. Jūs varat sev kā darbiniekam skaidri noteikt, kuras prasības var būt diskutējamas, un kuras prasības vai mājas noteikumi nav apspriežami. To ir svarīgi zināt brīdī, kad tiek pārbaudītas jūsu robežas. Pusaudži testēs jūsu robežas, tāpēc jums pašam jāzina savas robežas.
Noderīgs padoms būtu: vienmēr runājiet ar pusaudzi kā ar pieaugušo, neskatoties uz to, cik, jūsuprāt, bērnišķīgi uzvedas jaunietis.
 
Pazūd robeža „mēs esam tavi aprūpētāji, bet tu esi bērns”, tāpēc ir nepieciešams meklēt citus sadarbības veidus.

Laba ideja var būt, izmantot „vienošanās”.
 

  • Piemēram: „Tu audz un kļūsti daudz kompetentāks. Tas nozīmē, ka tev mājās būs savi pienākumi apmaiņā pret konkrētām tiesībām un nelielu kabatas naudu. Mēs vēlamies noslēgt ar tevi vienošanos, nosakot, kas tev katru dienu ir jādara, cik ilgi tu vari būt ārā ar draugiem, un ko tu saņemsi no mums jomās, kurās tu pats varēsi izlemt, un mēs neapstrīdēsim tavu lēmumu. Šajā vienošanās mēs arī runāsim par to, ko mēs kā darbinieki darīsim, ja mēs vai tu nepildīsim to, par ko būsim vienojušies. Rakstīsim kopā. Vai tev ir kādi priekšlikumi, par ko mums vajadzētu vienoties? Kas ir svarīgi tev? ”


  • teenagere02
     

  • Šis process var būt arī kā saruna un dialogs starp pusaudžu grupu un darbiniekiem. Jūs, piemēram, katru pirmdienu varat jautāt pusaudžiem, kādas ir viņu vēlmes aktivitātēm nedēļai. Dažus no jauniešiem jūs varat iesaistīt kā darbinieku palīgus ar nelielu atbildību par aktivitāšu organizēšanu un aktivitātes sociālo klimatu.
  •  

    teenagere07

 
Vienaudžu (draugu, klases biedru) grupas nozīme un attieksme bieži kļūs daudz svarīgāka par to, ko jūs domājat kā darbinieki. Kopumā tas ir jāpieņem, tāpēc jūs lomai kā darbiniekiem jābūt „kāds, kurš klausās un runā” par jauniešu izaicinājumiem attiecībās ar vienaudžiem. Ne vienmēr jums ir jāpiedāvā risinājumi. Pats dialogs un pieņemoša attieksme var būt ļoti palīdzoša. Kāds jaunietis atceras savu aprūpētāju šādi: „Es vienmēr varēju ar viņu aprunāties par jebko, un viņš tikai klausījās un nekad mani nevainoja“.