Latviešu
|
Tēmas ievads A: kā kognitīvā mācīšanās ir saistīta ar bērna sociālo un emocionālo attīstību
|
||
|
KĀPĒC BEZ VECĀKU GĀDĪBAS PALIKUŠIE BĒRNI BIEŽI TIEK IZSLĒGTI NO PIEAUGUŠO IZGLĪTĪBAS UN DARBA |
||
| Dažos pētījumos vairāk kā 57% bērni, kuri uzauguši ārpusģimenes aprūpēs institūcijās, ir bezdarbnieki un nekad nav savā pieaugušo dzīvē nav saņēmuši formālu izglītību. Viņiem bieži ir problēmas ģimenes dzīvē, krimināla uzvedība, un narkotiku atkarību problēmas. Šim skumjajam apstākli ir virkne iemeslu.Pirmkārt, esot izslēgtam no ģimenes un attiecībām, nozīmē, ka bērns nesaņem ģimenes atbalstu izglītības vajadzībām. Bez vecāku gādības palikušo bērnu radiniekiem bieži nav izglītības tradīcijas. Otrkārt, atrašanās institūcijā vai audžuģimenē dažās valstīs rada stigmatizējošu sociālo zīmogu, kas bērnam skolā liek justies sliktākam un izstumtam. Daudzas institūcijas izolē bērnus no dalības sociālajā dzīvē ārpus institūcijas. Šo apstākli var ietekmēt, un par to runāsim nākamajā nodarbībā. Treškārt, agra atšķiršana no vecākiem vai pāri darījumi var mazināt inteliģences attīstību un radīt uzvedības problēmas, kas izstumj bērnu no skolas dzīves. Atšķiršana var radīt daudz noturīgākus hiperaktivitātes simptomus, stereotipus, agresivitāti un impulsīvu uzvedību. Šādas problēmas var skolotājiem likt bērnu uztvert kā „bezkaunīgu un nepaklausīgu” un kaitinošu, nevis atbildēt uz to, piedāvājot bērnam speciālu izglītības programmu. Bērniem, kas ievietoti ārpusģimenes aprūpes iestādēs, arī bieži bijis mazs svars piedzimstot, viņi dzimuši priekšlaicīgi, piedzīvojuši smagus dzemdību sarežģījumus, kas radušies mātes bezatbildības grūtniecības laikā. Ir cieša saistība starp skolas bērna zemo sveru piedzimstot (2400 grami un mazāk) un viņa IQ testa rezultātiem skolas gados (WISC – Wechsler Intelligence Scale for Children (Vehslera inteliģences skala bērniem)). Zems dzimšanas svars un priekšlaicīgas dzemdības arī var palielināt sensori-motoro problēmu iespējamību, uzvedības un mācīšanās problēmas un bērna nokārtoto eksāmenu skaitu skolas laikā. Ir cieša saistība starp aprūpētāju stimulāciju un smadzeņu aktivitāti un augšanu. Ceturtkārt, daudzi bērni, kuri ir normāli vai ļoti inteliģenti, neizmanto savas mācīšanās kapacitāti, droša pamata sajūtas trūkuma un zemās pašapziņas dēļ. Ir ļoti liels mācīšanās potenciāls, palīdzot bērniem justies droši, tādējādi atbalstot dabisko pētīšanās uzvedību. Piemēram, Rumānijā speciālās skolas apdāvinātiem bērniem, kas nāk no ļoti nabadzīgām lauku ģimenēm, ir uzrādījušas iespaidīgus rezultātus. Bērni dzīvo skolā, viņiem ir aprūpētāji un skolotāji, kuri piedāvā laipnību, uzmanību un drošību. Šie bērni bieži uzvar nacionāla mēroga matemātikas olimpiādēs. |
||
|
MĀCĪŠANĀS IR PROCESS MŪŽA GARUMĀ – TAS ATTĪSTĀS NO DROŠAS APRŪPES |
||
| Kāpēc FAIRstart programma ir balstīta uz „mācīšanās mūža garumā” koncepta? Tāpēc, ka emocionālo, sociālo un kognitīvo mācīšanos veicina drošas aprūpes nodrošināšana no minūtes, kad bērns piedzimst visu pirmsskolas gadus, skolas gadus un pieaugušo dzīvi. Pirmos dažus gadus jebkāda veida stimulēšana un aprūpe veicina emocionālo, sociālo un kognitīvo mācīšanos. Tikai 3-5 gadu vecumā kognitīvā mācīšanās kļūst par patstāvīgu procesu. Ja jūs pietiekami stimulējat bērnu un runājat ar bērnu, kamēr barojat viņu, jūs vienlaicīgi atbalstāt gan bērna emocionālo, gan sociālo un arī kognitīvo attīstību. Kad bērns sāk iet skolā un ir gatavs mācīties, viņa sasniegumi un atzīmes lielā mērā būs atkarīgi no aprūpes kādu viņš saņēmis pirmsskolas gados. | ||
|
MĀCĪŠANĀS PROCESA PAMATS: PĒTĪŠANAS UZVEDĪBAS ATBALSTĪŠANA |
||
| Divus svarīgākos paņēmienus, lai nodrošinātu bērnam labu skolas gadu sākumu, jūs jau esat praktizējuši:Droša aprūpētāja uzvedība ir priekšnosacījums mācīšanās procesam. Kā atceraties no 4. nodarbības (Kā praktizēt profesionālu aprūpi?) pienācīga aprūpe nodrošina bērnam drošu pamatu. Tas notiek, kad aprūpētāja uzvedība ir saskaņota; aprūpētājs ir iejūtīgs pret bērnu un pieejams bērnam, kad viņš jūtas apdraudēts, aprūpētājs ir mierīgs un laipns, kad bērns ir satraukts, aprūpētājs bieži runā ar bērnu par to, kā saprast citu cilvēku domas un emocijas. Šāds uzvedības stils bērnam nodrošina droša pamata sajūtu. Ja jūs no 4. nodarbības atceraties tādus terminus kā uzdevumi un attiecības, kļūst skaidrs, ka apmācītājam vai skolotājam ir jānodrošina bērnam drošas attiecības un jāfokusējas uz attiecībām. Lai gūtu panākumus ar uzdevumiem un ļautu bērnam saprast matemātiku, gramatiku vai pildīt mājas darbus, bērnam jāpiedzīvo pozitīvas sociālās attiecības ar skolotāju. Citiem vārdiem sakot, ja bērniem ir bail no skolotāja, viņi visticamāk iemācīsies ļoti maz, neskatoties uz to, cik viņi ir spējīgi. Ja bērnam ir droša pamata attiecības ar skolotāju, tas „izslēdz” nogurdinošo piesaistes sistēmas aktivitāti un „ieslēdz” pētīšanas sistēmu – bērns rāpo prom no aprūpētāja un sāk pētīt vidi, spēlējas, ir ziņkārīgs, eksperimentē ar rotaļlietām un veido sociālos kontaktus ar citiem. Pētīšanas uzvedības sarakstam mēs varam pievienot „mācīšanos un izzināšanu”, sākot no 3 gadu vecuma. Mācīšanās (arī skolā) kļūst par prieka pilnu pieredzi. Bērns nav tikai pasīvs zināšanu saņēmējs, bet aktīvs partneris mācīšanās procesā, kurš ir spējīgs sadarboties ar skolotāju un vienaudžiem. |
||
|
MĀCĪŠANĀS KĀ MĀCĪTIES |
||
| Mācīšanās procesam ir divi priekšnosacījumi: jums jābūt spējīgam skaidri uztvert pasauli ap sevi un jums jāzina, kā pievērst uzmanību tam, ko saka skolotājs un materiāliem, kas jums iedoti. Tas jums ir jāiemācās pirms jūs vispār kaut ko sākat mācīties.Bērnam tiek nodrošināti šie instrumenti un funkcijas, kas nepieciešamas, lai mācītos, tādā veidā kā aprūpētājs nodrošina kontaktu, komunikāciju un mijiedarbību, sniedzot aprūpi. Tāpēc māte vai pirmais aprūpētājs ir vissvarīgākais dzīves skolotājs. Kā labs aprūpētājs mijiedarbosies ar bērnu un kā tas dos bērnam vērtīgās īpašības, lai mācītos? Labs aprūpētājs reaģēs tādā veidā, kas palīdzēs bērnam mācīties un veidot nepieciešamās funkcijas. Bērniem, kuru aprūpētāji bijuši depresijā, apmulsuši, dusmīgi vai neparedzami, būs problēmas ar mācīšanos un kognitīvo attīstību vēlāk dzīves laikā: Koncentrēšanās:
Bērniem, kuriem bijusi neatbilstoša aprūpe 0-2 gadu vecumā, ir problēmas koncentrēties ilgam laika periodam.
Fokusēties un saprast, kas ir svarīgs un kas nav svarīgs. Spēt koncentrēties un atšķirt nozīmīgo no nenozīmīgā:
Aprūpētājs cenšas bērnam radīt pozitīvas emocijas. Tas nozīmē, kad bērns ir kontaktā ar aprūpētāju, viņš jūt daudz emocijas aprūpētāja klātbūtnē, un tas automātiski liek viņam fokusēties uz aprūpētāju. Bērns tik daudz nekoncentrēsies uz ziepju gabaliņu vai dvieli, kas viņam nerada spēcīgas emocijas. Tagad bērns mācās novirzīt savu uzmanību tikai uz to, kas ir svarīgs, aizmirstot vai ignorējot to, kas ir nesvarīgs. Tas nozīmē, ka skolā bērns spēs fokusēties uz to, ko saka skolotāja, un ignorēs citu bērnu radīto troksni. Vēlāk bērns arī būs spējīgs ātri atrast nozīmīgas teksta daļas vai matemātiskas sakritības, un ignorēs visus apstākļus vai vārdus, kas ir nebūtiski. Bērniem, kuriem bijusi neatbilstoša aprūpe 0-2 gadu vecumā, ir problēmas fokusēties uz svarīgu personu un lietu, un viņiem būs problēmas atšķirt būtisko no nebūtiskā.
Atpazīšana, atcerēšanās un iegaumēšana, izvēles un kritiska/estētiska izjūta
Ņemot vērā, ka bērna/aprūpētāja kontakts bērnā aktivizē daudz pozitīvu emociju, viņš būs spējīgs atpazīt konkrēto aprūpētāju un daudz vairāk reaģēt, kad viņa atgriezīsies. Tas nav tikai tāpēc, ka aprūpētājam ir tas pats apģērbs vai balss tonis, bet tāpēc, ka spēcīgās sajūtas ir tādas pašas ikreiz, kad aprūpētājs un bērns kontaktējas. Tāpēc atpazīšana ir balstīta uz: “Redz, kur viņa nāk, un es atkal jūtu tās pašas spēcīgās pozitīvās emocijas!” – “Redz kur ir nepazīstama persona, viņa nav kāds, ko es atceros, tāpēc tagad es sākšu raudāt, pat neskatoties uz to, ka viņa ir laipna, es gribu atpakaļ savu aprūpētāju!”. Tādējādi bērns vēlāk mācīsies atpazīt “kādu, ko viņš agrāk redzējis, tekstu, ko iepriekš lasījis, matemātikas formulas, ko viņš vakar darīja skolā, savu skolotāju!”. Bērns var iemācīties dot priekšroku kādai lietai skolā, un kritiski spriest “Šis stāsts man ļoti patīk. Šis stāsts man pārāk nepatīk”. Bērniem, kuriem bijusi neatbilstoša aprūpe 0-2 gadu vecumā, ir problēmas atpazīt un atcerēties lietas, cilvēkus, tēmas un metodes, pazīmes un ritmu ikdienas dzīvē.
Attiecības ar lietām, proporciju izjūta, valodas nozīmes izprašana.
Tāpēc, ka bērns ir nepārtrauktā mijiedarbībā un dialogā ar aprūpētāju, viņš pamazām sāk saprast, ka pastāv „es” un „tu”, un „viņi”, un arī to kā mēs esam saistīti viens ar otru. Tas liek bērnam vēlāk saprast gramatikas nozīmi – saistību starp vārdiem: “es” ir teikuma priekšmets “viņš, viņa, viņi, tas” ir teikuma papildinātājs un tas, ka notiek starp mums ir darbība: “Es tev uzsmaidu, tu ķiķini, kad es tev uzsmaidu“. Aprūpētājs ne tikai runā ar bērnu, bet arī izsaka vārdus emocionālā balss tonī, kas atbilst vārdu nozīmei. Aprūpētājs nesaka bez emocionāli “mamma ir priecīga”, bet gan “Ak, mamma ir tiik PRIECĪGA par tevi!!” ļaujot balsi skanēt augstāk un zemāk. Šāda prakse ļauj bērnam sasaistīt sajūtas ar vārdiem. Viņš ne tikai dzird „dusmīgs, priecīgs, skumjš”, bet arī mācās just dusmas, prieku vai skumjas tikai vien, dzirdot vārdu. Tāpēc bērns ne tikai uztver vārdu, bet arī jūt tā nozīmi (emocijas), kas saistītas ar vārdu. Bērniem, kuriem bijusi neatbilstoša aprūpe 0-2 gadu vecumā, ir problēmas saprast saistību starp elementiem (piemēram, matemātiskas darbības, atšķirīgos vārdus teikumā). Viņiem bieži ir problēmas saprast vārdu un teikumu nozīmi, un viņi cenšas atkārtot tos īsti neizprotot tos.
Motivācijas un vilšanās tolerance:
Bērni mācās sajust ilgtermiņa motivāciju, jo aprūpētājs bieži ir pozitīvā un zinātkārā omā, un izrāda pozitīvu attieksme pret visu, ko dara bērns. Tas mudina bērnu būt pozitīvam un zinātkāram par visu un ikvienu, ar ko bērns sastopas vēlāk dzīvē. Aprūpētājs arī palīdz bērnam izvairīties no vilšanās sajūtas, mierina un atbalsta, ja bērns cieš pārāk lielas sāpes, kā arī atbalsta bērnu izmēģināt lietas, kas bērna acīs var šķist nedaudz sarežģītas vai bīstamas. Šādā veidā bērns veido vispārīgu motivācijas un vilšanās tolerances sajūtu. Kad bērns sāk iet skolā, viņš ir pozitīvs, ar vēlmi izmēģināt jaunus un sarežģītus uzdevumus, un var pārvarēt vilšanās sajūtu, lai iemācītos. Visas šīs kvalitātes ir daudz svarīgākas skolas dzīvei un sociāliem panākumiem skolā, nevis tas, cik „inteliģents” ir bērns. Tātad, pamata funkcijas, ko bērni iemācās no pirmajiem aprūpētājiem, iespējams, ir tikpat svarīgas kā „inteliģence”. |
||
|
GRUPAS DISKUSIJA |
||
|
