Latviešu
Tēmas ievads A: droša pamata grupas neesamība, nonākot ārpusģimenes aprūpes institūcijā
| Kāpēc šodienas tēma ir svarīga? Bērni, kuri ievietoti ārpusģimenes aprūpē, pārdzīvo ne tikai šķiršanos no vecākiem. Viņi bieži piedzīvo virkni šķiršanos no jauniem aprūpētājiem un institūcijas maiņām. Tāpat, viņi var piedzīvot daudzus konfliktus starp aprūpētājiem, kā piemēram juridiskus konfliktus par aizbildnību vai strīdus starp vecākiem, vai nesaskaņas starp institūciju vai audžuģimeni un vecākiem. Bērni, iespējams, dzīvo institūcijā, kur viņi satiekas ar jauniem aprūpētājiem, kuri mainās trīs reizes dienā, un darbiniekiem, kuri reizēm strādā vienā grupā un citās reizēs – citā grupā. Ja bērnam nav drošas ilgtermiņa pieaugušo aprūpētāju bāzes, viņi uz to reaģē, attīstot neadekvātu piesaistes uzvedību (kā uzzinājāt 5. nodarbībā: izvairīga, ambivalenta vai dezorganizēta piesaistes uzvedība). Vēlāk dzīves laikā šiem bērniem veidojas neadekvāta sociālā uzvedība, kā agresija vai īslaicīgas attiecības bez piederības sajūtas vai sociālās atbildības. Ņemot vērā šo bērnu pieredzi, institūcijām vai audžuģimenēm jāpiedāvā tāds sociālās dzīves modelis, kurā bērns jūtas piederīgs un citu novērtēts, tāpat kā tas ir normāli funkcionējošā ģimenē. |
 |
KĀDS IR PROFESIONĀLAIS UZDEVUMS AR BĒRNIEM, KURI ATRODAS ĀRPUSĢIMENES APRŪPĒ?
| Pētījumos par jauniešiem, kuri uzauguši ārpusģimenes aprūpes institūcijās vai audžuģimenēs, viņi apraksta sajūtas par zemu pašapziņu un atraidīšanu, sajūtas, ka viņiem nav māju, un ka institūcijā vai audžuģimenē neviens ar viņiem nav runājis par būtiskām lietām: ilgām pēc piederīgas, vecāku vai kāda cita nozīmīga aprūpētāja zaudēšanu, ko viņi pieredzējuši. Bez vecāku gādības palikuši bērni, kuriem veicas labi kā pieaugušiem, apraksta divu veidu aprūpētāju bērnības pieredzi:
Piemēram: Dānijas bijušais premjerministrs Ankers Jirgenses (Anker Jorgensen) zaudēja savus vecākus, kad viņš bija 5 gadus vecs. Viņš atzina, ka tas, ka viņa dzīve un karjera ir tik veiksmīgas, ir pateicoties diviem apstākļiem: tas, ka viņa tante ieņēma vecāku lomu un tas, ka bērnu namā, kurā viņš dzīvoja, bija spēcīga sociālā identitāte, un tas lika viņam justies kā novērtētam institūcijas dalībniekam. |
 |
 |
Zīdaiņiem un maziem bērniem bieža šķiršanās dienas vai nedēļas laikā ir īpaši bīstama sociālajai attīstībai un piesaistei. Pirmsskolas vecuma un vecākiem bērniem arī ir nepieciešamas personīgas stabilas attiecības ar vienu vai diviem aprūpētājiem. Stabilas attiecības ar dažiem aprūpētājiem ir daudz svarīgāk nekā vienkārši daudz aprūpētāji |